Man ir četrdesmit astoņi gadi, bet vīram Ilvaram nupat palika piecdesmit viens. Kopā esam nodzīvojuši jau divdesmit trīs gadus – tas ir vesels mūžs, kurā uzaudzināti bērni, uzbūvēta ikdiena un iekrāta kopīga pieredze.
Visu šo laiku es tiešām no sirds ticēju, ka mūsu laulība ir tas retais, stabilais pamats, kas mūsdienu mainīgajā pasaulē vienkārši nevar sabrukt.
Mums nebija kā tajās skaistajās, bet bieži vien tukšajās romantiskajās filmās ar milzīgiem ziedu klēpjiem katrā jubilejā vai publiskām atzīšanām sociālajos tīklos. Mūsu dzīve bija parasta, mierīga un varbūt pat nedaudz paredzama ikdiena tepat Valmierā.
Mēs baudījām savu rutīnu: darbs vietējā uzņēmumā, vakara tējas virtuvē, nelielas rūpes par dzīvokļa labiekārtošanu un bērnu skološanu, kamēr tie vēl bija mazi un dzīvoja kopā ar mums.
Vasarās mēs mēdzām aizbraukt pie ezera, kur klusumā makšķerējām vai vienkārši vērojām saulrietu, nejūtot vajadzību pēc liekiem vārdiem. Tagad, kad abi bērni ir izauguši un aizbraukuši studēt uz Rīgu, mēs dzīvoklī palikām divatā.
Jāatzīst, sākumā tas šķita neparasti, bet man tiešām šķita, ka šis ir tas laiks, kad mēs beidzot varēsim baudīt pelnīto mieru un veltīt laiku tikai viens otram.
Negaidītais lēmums janvāra salā
Viss sākās pagājušā gada janvārī. Ārā valdīja pamatīgs Latvijas ziemas sals, un logu rūtis rītos bija aizsalušas ar skaistiem ledus ziediem. Ilvars kādā vakarā atnāca mājās nedaudz vēlāk nekā parasti un izskatījās pamatīgi norūpējies.
Viņš strādāja vietējā ražotnē, bet tajā ziemā tur bija sākušies dīvaini un nepatīkami laiki – algas sāka aizkavēties, un gaisā virmoja baumas par štatu samazināšanu. Viņš ilgi staigāja pa virtuvi, klusi dzerot savu vakara tēju, līdz beidzot apsēdās man pretim pie galda un nopietni uzlūkoja.
— Līga, man šodien darbā piedāvāja vienu variantu, — viņš iesāka, lēnām griežot tējas krūzi rokās. — Ventspils ostā uz pieciem mēnešiem vajag pieredzējušus cilvēkus vienam lielam projektam.
Alga ir tiešām laba, dzīvošana tur uz vietas tiks apmaksāta, un arī ceļa izdevumus segs. Es domāju, ka man jābrauc. Pabraukāšu, pieci mēneši paskries ātri. Nomaksāsim to vecos maksāumus, ko tik ilgi velkam, un beidzot ieliksim tos jaunos logus, citādi no šiem ziemā pūš cauri tā, ka istabā nevar nosēdēt.
Es brīdi klusēju, vērojot, kā aiz loga lēni snieg. Man nepatika doma, ka viņa nebūs blakus tik ilgu laiku, jo mēs nekad iepriekš nebijām šķirti ilgāk par nedēļu. Tomēr veselais saprāts guva virsroku. Nauda tiešām bija vajadzīga, un es nekad neesmu bijusi tāda sieviete, kas mēģina turēt vīru pie sāniem ar varu vai žēlumu.
Es piekritu. Nākamajās dienās mēs gatavojāmies. Mēs sakrāmējām lielo ceļojumu somu, un es tajā ieliku visu siltāko, ko vien mājās varēju atrast – biezās vilnas zeķes, termoveļu un veselu kaudzi ar zāļu tējām un medu, ja nu gadās saaukstēties tajā negantajā Kurzemes jūras vējā.
Janvāra rītā, stāvot pie autobusa pieturas, es neizplūdu emocijās. Tikai cieši viņu apskāvu un klusi noteicu: „Zvani, kad vien tiec pie telefona, es tevi gaidīšu.”
Ziemas vakari un pieaugošais attālums
Pirmajā mēnesī viss šķita pat labāk, nekā biju cerējusi. Ilvars zvanīja gandrīz katru vakaru ap septiņiem, kad viņam beidzās maiņa. Viņš garstāstīja par neganto Ventspils vēju, kas dažkārt ostā pūta tā, ka nevarēja nostāvēt kājās, par to, cik smags fiziski ir darbs un cik garas un nogurdinošas ir nakts maiņas.
Es uzmanīgi klausījos, jutu viņam līdzi un mēģināju kaut kā ielīksmot, stāstot mūsu mazos Valmieras jaunumus – par to, kā klājas kaimiņiem vai ko bērni stāstījuši par lekcijām Rīgā.
Tomēr, mēnešiem ejot, kaut kas mūsu sarunās neuzkrītoši mainījās. Zvani kļuva retāki un īsāki. Kad es mēģināju zvanīt pati, viņš bieži neatbildēja, bet vēlāk atsūtīja īsu, sausu ziņu: „Daudz darba, esmu pārguris, sazvanīsimies rīt vai brīvdienās.”
Es sākumā to norakstīju uz nogurumu. Centos aizdzīt liekas domas un neļaut šaubām iezagties prātā – cilvēks taču smagi strādā svešā pilsētā, lai mums abiem būtu labāka nākotne. Es viņam uzticējos no visas sirds, jo divdesmit trīs gadu laikā man nebija neviena iemesla domāt citādi.
Pienāca maijs. Valmierā jau sāka ziedēt ievas, un gaiss bija pilns ar to saldo, reibinošo smaržu, lai gan vakari joprojām mēdza būt nodevīgi vēsi. Es sāku skaitīt dienas kalendārā kā maza meitene. Bija palikusi pēdējā nedēļa līdz Ilvara atgriešanās brīdim, un es jutos patiesi saviļņota.
Biju jau rūpīgi saplānojusi, ko gatavošu viņa pirmajās mājās būšanas vakariņās, nopirku viņa mīļāko kūku un pat biju atradusi to kleitu, ko viņš vienmēr sauca par manu “laimīgo”. Es staigāju pa dzīvokli, slaucīju putekļus un smaidīju, iedomājoties to mirkli, kad viņš beidzot atslēgs durvis, noliks savu lielo somu koridorā un virtuvē atkal smaržos pēc viņa tabakas un darba steigas.
Balss, kas sagrāva manu pasauli
Tajā piektdienas vakarā nekas neliecināja par nepatikšanām. Es mierīgi sēdēju virtuvē, skatījos pa logu uz dārzu un malkoju tēju, izbaudot pēdējos klusuma mirkļus pirms vīra atgriešanās. Telefons uz galda novibrēja, liekot man nedaudz salēkties. Uz ekrāna parādījās nezināms numurs, kas nebija saglabāts manos kontaktos.
— Jā, klausos? — es teicu, domājot, ka tas varētu būt kāds kurjers vai varbūt kļūdains zvans no reklāmas aģentūras.
— Labvakar, vai es runāju ar Līgu? Ilvara sievu? — balss otrā pusē bija jauna un pārsteidzoši mierīga. Tajā nebija nekāda naida vai agresijas, drīzāk tāda dīvaina, gandrīz vai draudzīga pārliecība.
— Jā, es tā esmu. Kas zvana? — es jautāju, un tajā mirklī caur galvu izskrēja simtiem dažādu domu. Es sabijos — vai tikai ar Ilvaru nav kas atgadījies? Varbūt kaut kas darba vietā vai pa ceļam uz mājām? Tomēr sieviete turpināja, un tas, ko viņa teica, mani pilnīgi apmulsināja. Tam es tiešām nebiju gatava.
— Mani sauc Inese. Es strādāju tepat Ventspilī, vienā uzņēmumā, kur Ilvars. Gribēju jums vienkārši pateikt lielu paldies, ka palaidāt viņu pie manis. Mēs šos pēdējos mēnešus esam bijuši tiešām ļoti laimīgi kopā.
Es biju pārsteigta. Burtiski. Likās, ka gaiss nelielajā virtuvē pēkšņi ir kļuvis biezs un sērs, un es vairs nespēju ieelpot. Man vajadzēja vairākas garas sekundes, lai šie vārdi vispār sasniegtu manu apziņu un es sāktu saprast to nozīmi.
— Piedodiet, ko jūs tieši ar to domājat? — es jautāju, un mana balss vairs neizklausījās pēc manas. Tā bija sveša, dobja.
Sieviete otrā pusē turpināja tādā pašā mierīgā tonī, it kā mēs apspriestu kaut ko pavisam ikdienišķu:
— Es saprotu, ka tas varbūt jums ir negaidīti, bet Ilvars man teica, ka jūsu attiecības jau sen ir beigušās. Viņš teica, ka jūs dzīvojat kopā tikai kā kaimiņi bērnu dēļ un esat izlēmuši šķirties, tiklīdz viņš atgriezīsies no šī darba.
Tikai pēdējās dienās es pamanīju, ka viņš sāk svārstīties, un es sapratu, ka varbūt viss nav tik vienkārši, kā viņš man stāstīja. Tāpēc nolēmu pati piezvanīt un ieviest skaidrību. Viņš man solīja, ka atbrauks uz Valmieru tikai uz pāris dienām, lai beidzot sakārtotu visas mantas un oficiāli tad pārvāktos dzīvot pie manis uz Ventspili. Jūs tiešām neko no tā nezinājāt?
Es vairs neko neatbildēju. Es nespēju atrast nevienu vārdu. Es vienkārši nospiedu sarkano pogu, un telefonā iestājās klusums. Es sēdēju pustumsā pie sava virtuves galda, un likās, ka viss, ko esmu mīlējusi un kam esmu veltījusi divdesmit trīs gadus, ir bijis tikai trausls papīra namiņš, kuru kāds svešinieks tikko ar vienu elpas vilcienu ir aizpūtis prom.
Pēdējā nedēļa un klusais spīts
Nākamās septiņas dienas es nodzīvoju kā mēnessērdzīga. Es gāju uz darbu, smaidīju kolēģiem, atbildēju uz kaimiņu sveicieniem un pat neaizmirsu nopirkt to pašu kūku, ko biju plānojusi, lai gan pati doma par ēšanu man izraisīja nelabumu.
Ilvars šajā nedēļā zvanīja katru otro dienu. Viņš čaloja par to, kā beidzot brauks mājās, cik ļoti ir noilgojies pēc “mājas siltuma” un manas gatavotās zupas. Es atbildēju mierīgi un īsi. Neviens mans vārds, neviena balss tonis nenodeva to, ka es zinu par Inesi, par Ventspili un par viņa plānu mani pamest.
Es negribēju skaidroties pa telefonu. Es gribēju redzēt viņa acis tajā brīdī, kad viņš pēc saviem meliem pārkāps mūsu kopīgo slieksni.
Sestdienas rītā viņš beidzot atbrauca. Ārā lija smalks un auksts pavasara lietus. Viņš ienāca pa durvīm, smaržodams pēc mitra mēteļa, ceļa un kaut kāda sveša, asa vīriešu odekolona, ko es viņam nekad nebiju pirkusi.
Smaidīgs, it kā nekas nebūtu noticis, viņš nolika lielo somu koridorā un pastiepa rokas, lai mani apskautu.
Es paspēru soli atpakaļ un cieši paskatījos viņam sejā.
Kā beidzās šī pēdējā sastapšanās un ko Ilvars teica savā attaisnojumā, lasiet stāsta otrajā lapā
